Dators un garantija

Kādu dienu priekš ikviena pienāk tā diena, kad plēs matus, jo saproti, cik daudz tev tagad līdzekļu ir jāiegulda. Tā vien liekas, ka lielās naudas summas investējam salīdzinoši reti, bet tā patiesībā nav- ja ir ģimene, tad to var gandrīz uzskatīt par ikmēneša aktivitāti. Es vēl aizvien nesaprotu, kāpēc tos saucam par vienas reizes ieguldījumiem, ja tās ir pilnīgas muļķības. Ir jāpērk telefons sev, kādam citam, tad dators, tad ledusskapis jānomaina, tad jauns televizors jānopērk un tā tālāk. Bieži vien pat īsti nepiefiksējam, ka tas viss notiek visai regulāri. Bet stāsts ne par to.

Pirms laba laiciņa, tieši 2 gadiem, devos uz veikalu un sapratu, ka šoreiz pirkšu ļoti dārgu datoru, lai tas man kalpotu ilgāk, un man nebūtu jau atkal pēc nedaudz vairāk nekā gada jāpērk jauns vietā. Savus iekrājumus ielikusi kabatā, devos uz elektronikas veikalu. Pirms došanās turp man bija ļoti skaidra vīzija, ko es vēlos sev nopirkt. Prātā bija konkrēts modelis, kuru izvēlējos, balstoties uz faktu, ka tas bija viens no vieglākajiem datoriem, kas tajā laikā bija pieejams. Man bija ļoti apnicis katru dienu nēsāt savu smago datora somu turp un atpakaļ, jo es praktiski nekur nedodos bez sava datora. Dodos uz veikalu, parādu darbiniekam, kuru no visiem modeļiem vēlos, lai var jau iepakot priekš manis, kamēr dodos par to samaksāt. Vēl kā šodien atceros, kā man tika uzdots jautājums, vai vēlos nedaudz piemaksāt, lai pagarinātu savu garantijas termiņu. Es lepni atbildēju nē, jo “vienmēr esmu tik saudzīga ar tehniku un nekas nevar notikt”. Toreiz es rūgti maldījos. Tātad datora garantija palika tikai 1.5 vai 2 gadi cammina con il bambino.

Kad 1.5 gadi bija pagājuši, dators sāka spēlēt ar mani nelielus trikus, bet tiešām reti un pavisam nemanāmi. Nodomāju, tas jau nekas, tā ir tikai elektronikas kļūme; nosmējos vēl, ka datoram tagad ir sava personība. Prātā uz mazu mirklīti iešāvās doma aiziet uz garantijas remontu, bet ātri to atmetu, jo nekas jau īsti nebija noticis. Tad ieplānojās brauciens prom uz ļoti ilgu laiku un pavisam piemirsu par datora “cimperlībām”. Brauciena laikā tās kļuva arvien trakākas un trakākas, līdz tas viss beidzās ar to, ka visi dati bija jāpārnes uz ārējo cieto disku un dators pilnībā jārestartē. Tajā dienā domāju, ka, ja viss, kas glabājas datorā vienā dienā pazustu, es nezinu, ko es iesāktu. Un, protams, kad brauciens beidzās, garantijas laiks jau bija cauri, un es visu nokavēju.

Tā diena man atgādināja, ka tehnika ir tehnika, un vienmēr kaut kas var noiet greizi. Tāpēc pašas svarīgākās lietas ir jāglabā vairākās vietās, vairākos eksemplāros. Bet kas attiecas uz datoru iegādi… Nekad nevajag paļauties un “ieciklēties” uz tā brīža pašu aktuālāko vēlmi un vajadzību, bet padomāt arī nedaudz par ilgtermiņu, un mēģināt visas nepieciešamības apvienot. Vienmēr ir vērts piezvanīt saviem draugiem, kuri ir datoru speciālisti. Man tāda sajūta, ka ikvienam ir kāds cilvēks, kurš par datoriem zina krietni vairāk nekā tu pats. Ja runa ir par papildus garantiju, tad viss ir atkarīgs no tā, cik papildus ir jāpiemaksā, kādu laika periodu tā nosedz un arī kādus bojājumus. Ir ļoti jāizvairās no iespējas, ka labošana tiks atteikt ar atrunu, ka tā nav ražošanas kļūme, bet gan jūsu pašu izdarītie bojājumi.